Projekti » Gārsenes pils ēkas vērtību izpēte

 

 Aknīstes novada pašvaldība no 2016.gada 2.maija līdz 2016.gada 30.septembrim īstenoja „Latvijas Valsts mežu finansētās Zemgales kultūras programmas 2016” projektu „Gārsenes pils ēkas vērtību izpēte”.

Projekta mērķis bija apzināt Zemgales specifisko materiālo kultūrvēsturisko mantojumu, lai sekmētu tā saglabāšanu, attīstību un pieejamību.
Galvenais projekta uzdevums bija veikt Gārsenes pils ēkas arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju.
Projekta kopējais finansējums 4861,13 EUR, no tiem ZKP finansējums 2500,00 EUR, pašvaldības finansējums 2361,13 EUR.
 

Gārsenes muižas pils arhitektoniski mākslinieciskās izpētes rezultāti

 

Esošā Gārsenes pils apjoma un fasāžu arhitektūra ietver sevī vairākus būvperiodus. Tas ir ēkas celtniecības laiks 1856.-1860.gads, tās paplašināšana 1885.gadā un funkcijas maiņa 1939. gadā, kā rezultātā iegūstot pašreizējo veidolu. Neviena no pils fasādēm nav saglabājusies nepārbūvēta, mainījušās vēsturiskās piebūves, tomēr pils nav zaudējusi savu neogotisko raksturu.
1856.-1860.gadā uzcelto ēku veidoja pamatapjoms un trīs piebūves (A, D un R fasādēs), no kurām neviena nav saglabājusies līdz mūsu dienām. Sākotnēji ēkas fasādes bijušas pelēcīgā dabīgā javas tonī, nekrāsotas. Ailu apmales un dekora elementi gludi, perfekti izvilkti. Visai reljefai apdarei bijis balts, bet nosedzošajām skārda detaļām (piem., palodzēm) zaļš krāsojums.
1885.gadā ēku paplašināja, demontējot sākotnējo piebūvi pamatapjoma labajā pusē un tās vietā uzceļot lielāku (pašreizējo) ar 4 logu asīm, apaļu tornīti stūrī un trīsslīpju jumtu aiz dzeguļu joslas. Piebūves dienvidu pusē bijis vaļējs lievenis, kas satāvējis no divām daļām – vienu esošās verandas apjomā un otru mazāku gar piebūves D fasādi. Citas apjoma izmaiņas šajā laikā netika veiktas, bet ēkas vizuālo tēlu mainīja pielietotais krāsojums – okera toņa fasāde ar baltām detaļām. Domājams, ka līdz 1939.gada pārbūvei ēka nav tikusi vairāk pārkrāsota.
1939.gadā pilj mainījās funkcija un to no privātas dzīvojamās rezidences pārveidoja par skolu. Jaunajam plānojumam pakārtotas izmaiņas parādījās arī vēsturiskajā apjomā. Ēka pilnībā ieguva pašreizējo veidolu. Kaut arī tā nezaudēja savu neogotisko raksturu, atsevišķu apjomu demontāža un dekoratīvo elementu neatjaunošana jūtami ietekmēja fasāžu arhitektūru.
Galvenās izmaiņas:
* Pils A fasādē, domājams, sākotnējas nojumes vietā izbūvēja esošo poligonālo apjomu ar jauno galveno ieeju ēkā. Pirms tās tur bijusi cita, lielāka, plānā taisnstūra formas piebūve – nojume, ko veidojušas plašas smailloka arkas Z un D fasādēs, caur kurām varēja izbraukt ar pajūgu, un arkāde A fasādē.
* Likvidēja galveno ieeju ēkā, kas bija ierīkota atsevišķā nelielā piebūvē pie torņa pamatapjoma galvenajā Z fasādē, un akcentēta ar iespaidīgām ieejas kāpnēm. Šajā vietā izbūvēja ēkai neraksturīgu trīsvērtņu logailu. Netika izveidots ne ailas apdares dekors, ne starpdzegas un cokola profilējumi.
* 1885.gadā uzbūvētajai piebūvei Z fasādē 1.logaila no kreisās puses pārveidota par durvīm un ierīkota vēl viena ieeja ēkā.
* Kādreizējai terasei piebūves D fasādē šaurākā daļa gar fasādi likvidēta, bet otra daļa iestiklota un izveidota veranda ar jaunām kāpnēm no D puses.
* Likvidēta sākotnējā terase (vai balkons) pie pamatapjoma D fasādes.
Pēc pārbūves pils krāsojuma sistēma nav mainījusies – dzeltena fasāde ar baltām detaļām.
Pēc 1939.gada krāsojuma uz fasādēm konstatējami vēl tikai trīs-četri apdares slāņi. Daudzviet apmetums labots ar cementu vai cementu saturošu javu, īpaši cokolstāvā.
Ēkas sākotnējā plānojuma struktūra, kas bija piemērota dzīvojamai funkcijai tika pilnībā izmainīta 1939.gadā, pakārtojot to skolas vajadzībām. Ēkas A galā izveidoja galveno ieeju ēkā un iebūvēja jaunas kāpnes (iepriekš šajā zonā arī bijusi kāpņu telpa). Pamatapjoma stāvos izbūvēja gaiteni un ap to kārtojās mācību telpas. Sākotnējo zāli paplašināja un sākotnējā telpā ar vītņu kāpnēm iebūvēja skatuvi. Pils vienstāva piebūvē atradās skolotāju telpas un dzīvokļi (vai dzīvoklis). D pusē esošo terasi iestikloja un izveidoja verandu.
Pašreiz logailās konstatējami dažādu periodu logi. Gandrīz visi logi pamatapjomā un abās mūra piebūvēs konstruktīvi izgatavoti kā oderlogi ar šķērsi, bet torņos kā dubulti groplogi. Sākotnējie logi pilnā komplektācijā nav saglabājušies. No tiem lielākajā daļā pamatapjoma ailās pašreiz konstatējamas tikai aplodas ar viru fragmentiem (viras ar virpotiem galiem). Vērtnes ir datējamas ar 1939.gadu, tāpat kā tie pamatapjoma logi, kas nomainīti pilnībā. Vienstāva piebūvē saglabājušies tās celtniecības laikam atbilstoši 1885.gada logi, kam izmantoti 1939.gada logu rokturi. Verandā pēdējā remonta laikā 1939.gada logi nomainīti pret jauniem kompozicionāli līdzīgiem logiem.
Lielākā daļa esošo durvju datējamas ar 1939.gadu. Tās ir gludu četru pildiņu durvis, izgatavotas rāmja konstrukcijā. Sākotnējās divvērtņu durvju vērtnes ar dekoratīvu neogotisku spraišļojumu atrodamas tikai vienā pamatapjoma durvju ailā uz kāpņu telpu. Durvis ir pārvietotas no citas ailas. 1885.gada piebūvē ailā uz verandu saglabājies durvju virslogs ar neogotisku spraišļojumu smailloka arku veidā. Pārējās durvju ailās piebūvē saglabājušās 1885.gada rāmja pildiņu konstrukcijas durvis. Pildiņi pa perimetru ierāmēti ar vienkārša valnīša formā profilētu līsti. Oriģinālās durvis konstatējamas arī piebūves pagrabstāvā, tikai bez profillīstes. Vecākajām durvīm izmantotas stobrviras ar virpotiem galiem. Viras saglabājušās nepilnīgi, rokturi zuduši. Atseviškām 1939.gadu vērtnēm saglabājušies oriģinālie durvju rokturi.
Uz sākotnējām, kā arī uz 1885.g. būvgaldniecības detaļām kā sākotnējā apdare konstatēts āderējums. 1939.g. logi un durvis sākotnēji krāsoti gaišā pelēcīgā tonī.
Telpās uz grīdām konstatējams pārsvarā jauns iesegums, kas pārklāts vēsturiskajam. Sākotnējais (1885.g.) ķieģeļu klons saglabājies vairākās piebūves pagraba telpās, bet 1.stāvā dēļu grīdas, kas periodiski remontētas. Pamatapjoma telpās vēsturiskie dēļi saglabājušies nelielā apjomā, arī ar būtiskiem labojumiem un to tehniskais stāvoklis vērtējams kā neapmierinošs.
Gan pamatapjomā, gan piebūvē saglabājušās 1939.gada vienkorpusa krāsnis, kas ir gludi mūrētas no neglazētiem podiņiem, krāsotas. Krāsnīm visi stūri noapaļoti. Pilī saglabājusies viena stilistiski līdzīgi veidota krāsns no balti glazētiem podiņiem, kurai priekšējā plaknē izmantoti dekoratīvi podiņi ar dažādu ainavu gleznojumiem no 20.gs. sākuma krāsns. Vienā telpā arī saglabājusies 1939.gadā no brūni glazētiem podiņiem mūrēta krāsns.
Pagrabā no “skolas” laikiem saglabājusies sekundāri apflīzēta plīts.
Ēkā saglabājušās vienas koka un vienas mūra kāpnes, datējamas ar 1939.gadu.
Lai noskaidrotu sākotnējās vai citas vēsturiski vērtīgas apdares esamību un tās
saglabātības pakāpi, lielākajā daļā telpu veiktas apdares kontrolzondāžas. Tajās konstatēti tikai uz 1939.gadu pārbūvi attiecināmi vienkārši krāsojumi divos toņos, kas atdalīti ar spilgtākām kontūrām. Šīs apdares redzamas arī vēsturiskajos fotoattēlos. Liecības, kas raksturotu vecāko būvperiodu telpu apdari nav atrastas. Izņēmums ir piebūves 1.stāva telpa pirms verandas un koridora gala siena, uz kurām daļēji saglabājusies 1885.g.apdare. Sienas apakšdaļā ar eļļas krāsām āderējuma tehnikā izpildīts 1370mm augsts panelis. Sienas plakne virs paneļa krāsota gaiši pelēkā tonī ar līmes krāsu.
Remontējot telpas un attīrot sienas un griestus no sekundāriem apdares slāņiem, būtu jāpievērš uzmanība iespējamas dekoratīvas polihromas apdares esamībai (varētu būt saglabājusies nelielos apjomos, ko iespējams noteikt tikai pie plakņu pilnīgas attīrīšanas). Šādas apdares konstatācijas gadījumā jāgriežas pie speciālistiem apdares datēšanai un tā vērtības precizēšanai.
 
 
SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”
arhitekte Daiga Lēvalde

   
Latvijas Zaļais punkts
Valsts un pašvaldību vienotie klientu apkalpošanas centri
Zemgales plānošanas reģions
Latvijas Reitingi