Par novadu » Vēsture

Aknīste rakstiskos avotos pirmo reizi minēta 1298.gadā. Taču mūsu senči- sēļi novadu apdzīvojuši jau 2.gadu tūkstotī pirms Kristus dzimšanas. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi Bērzkalnu un citos novada pilskalnos un kapulaukos.

Vācu krustnešu iebrukuma laikā novads, sadarbojoties ar Lietuvas teritorijā dzīvojošiem sēļiem, relatīvi ilgi saglabāja patstāvību. 1251.gadā  Lietuvas kunigaitis Mindaugs, kurš kontrolēja Sēlijas dienvidu daļu, pieņemdams kristīgo ticību, dāvināja šīs zemes Livonijas ordeņa valstij. Taču jau 1260.gadā Mindaugs sarāva saites ar kristīgo ticību un anulēja dāvinājumu. Domājams, ka novada ļaudis  turpmāk kopīgi piedalījās daudzajās lietuvju cīņās pret vācu krustnešiem un tikai 1388.gadā Dienvidsēlija pilnīgi nonāca Livonijas ordeņā valstī. 15.gadsimtā latviešu zemnieki pakāpeniski zaudēja personisko un saimniecisko brīvību un kļuva par dzimtcilvēkiem.

 Livonijas kara laikā (1558.-1583.) izveidojās Kurzemes- Zemgales hercogiste, kurā ietilpa Daugavas kreisais krasts, tajā skaitā arī Sēlija. Hercogistes uzplaukums saistīts ar hercoga Jēkaba saimniecisko darbību. Novads  būtu kļuvis par svarīgu hercogistes saimniecisko centru, ja būtu īstenojies projekts par Daugavas un Lielupes ūdensceļu savienošanu. Kanāla pamatu 1667.-1668.gadā apkārtnes zemnieki ar lāpstām izraka uz Asares, Gārsenes un Aknīstes robežas, savienojot Dienvidsusēju un Daugavas pieteku Eglaini. Kanāls būtu ļāvis hercogam Jēkabam attīstīt tirdzniecibu starp Eiropu un Krievzemi un kļūt par nopietnu konkurentu Zviedrijai piederošajai Rīgai. Projektu nācās pārtraukt Zviedrijas protestu un draudu dēļ, bet mūsdienās kanāla pamatu sauc par Vilkupi. Kopumā 16.-18.gadsimts saistās ar dažādu karu izraisīto postu un nelaimēm. Ziemeļu kara izraisīto sēgu rezultātā 1706.gadā novadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 60%.

          1795.gadā Kurzemes hercogiste, tātad arī novads, nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Drīz vien pašreizējā novada likteņi uz laiku šķīrās, jo Aknīstes muižas zeme prozaisku iemeslu dēļ nokļuva Kauņas guberņā, kurā atradās līdz pat 1921.gadam. Latvijā palika Susējas muižas teritorija un veidojās Susējas pagasts. Savukārt, Asares pagastu 1889.gadā pievienoja Gārsenei.

19.gadsimts saistās ar lielām pāmaiņām, jo Kurzemes guberņā, kā pirmajā Krievijas impērijā 1817.gadā atcēla dzimtbūšanu. Līdz ar to, asarieši un gārsenieši ieguva personīgo brīvību (aknīstiešiem, kā Kauņas guberņas zemniekiem uz to bija jāgaida līdz 1861.gadam). Personiskā brīvība sekmēja pašapziņas un izglītības attīstību. Enerģiskais Subates mācītājs Kārlis Silvestrs Boks ar baronu Budbergu atbalstu 1840. gadā dibināja skolu Gārsenē, un drīz arī Asarē. Aknīstē pirmo skolu Kriškānu mājās atvēra 1861.gadā.

1905.gada revolūcijas laikā izpaudās latviešu neapmierinātība gan ar carisma pārkrievošanas politiku, gan vācu baronu ekonomisko kundzību laukos. Apkārtbraukājošo aģitatoru ietekmē bija mēģinājums uzbrukt Asares muižai un to nodedzināt. Uzbrukums bija neveiksmīgs un to iniciatorus (6 revolucionārus) cara soda vienība nošāva. Gārsenes Rīcības komiteja (revolūcijas laikā iedzīvotāju ievēlēta pašpārvalde) gan nepadevās aģitatoru aicinājumam rīkot nekārtības un nodedzināt pili. Acīmredzot, cilvēki saprata, ka arhitektūras celtne nav problēmu izraisītāja, un, protams, liela loma bija Gārsenes baronu Budbergu cilvēciskajām attiecībām ar apkārtējiem latviešiem un bieži sniegtā palīdzība izglītības un sociālo jautājumu risināšana.

I pasaules kara laikā 1915.gada augustā novadu okupēja vācu armija. Tuvojoties vācu armijai, daudzi jaunieši brīvprātīgi iestājās latviešu strēnieku pulkos. Savukārt, palikuši bija spiesti pildīt dažādas kara klausības vācu labā. Tiesa, padarītais šajā laikā noderēja vēlāk – Latvijas brīvvalsts laikā. Kara klaušu veidā aknīstieši un asarieši būvēja šaursliežu dzelzceļu Rokišķi- Aknīste- Siliņi, bet gārsenieši pragmatiski piedāvājās uzbūvēt kārtīgu sauszemes ceļu Gārsene-Indāni –Lietuvas robeža.

Pasaules kara beigās, kad tika pasludināta neatkarīga Latvijas valsts, sākās  Brīvības cīņas. Novadā jau 1918.novembra beigās iebruka Sarkanā armija. 1919.gada vasarā apkārtnes mežos veidojās pirmie „zaļo partizānu” pulciņi aknīstieša J. Valdmaņa vadībā. Viņu cīņu ceļš sākās ar sarkanās varas padzīšanu no Gārsenes pagasta nama. Pulciņiem apvienojoties, izveidojas Augškurzemes partizānu pulks, kuru komandēja gārsenietis, vēlākais aviācijas pulka komandieris, pēdējais Latvijas ģenerālis (dienesta pakāpi saņēma īsi pirms 1940.gada okupācijas) Jānis Indāns. 600 vīru lielais partizānu pulks, sadarbībā ar Lietuvas armiju, atbrīvoja no Sarkanās armijas Ilūkstes apriņķi. Brīvības cīņu  beigās Latvijai saasinājās attiecības ar Lietuvu, kas sāka pretendēt uz Ilūkstes apriņki un Daugavpili. Iejaucoties starptautiskai komisijai un Polijai, attiecības tika normalizētas. Pēc komisijas ieteikuma, tika veidota un iztaisnota Latvijas robeža. Latvija ieguva Aknīsti, bet atdeva Lietuvai Palangu, Mažeiķus un dažas citas nelielas teritorijas.

Neatkarīgās Latvijas laikā Ilūkstes apriņķī itilpstošajos novada pagastos strauji uzplauka saimniecība, izglītība un kultūra. Diemžēl valsts jauncelsmes darbu pārtrauca 1940.gada okupācija. „Baigajā gadā” tika nogalināti, izvesti vai bezvēsta pazuda ap 50 aknīstieši, asarieši, gārsenieši. Savukārt, vācu okupācija atnesa traģēdiju ebreju tautības cilvēkiem. Sevišķi cieta Aknīste, kur pirms kara apmēram 43% iedzīvotāju bija ebreji. Uz Aknītē izveidoto geto tika sadzītas un iznīcinātas arī Asares un Gārsenes ebreju ģimenes.

Padomju otrreizējai okupācijai tika izrādīta nopietna pretestība. Novada mežos darbojās vairākas „mežabrāļu” vienības. Kā padomju varas atmaksa bija pēckara represijas, kuras kulmināciju sasniedza 1949.gada 25.martā. Kopumā pēckara represijās cieta ap 700 novada cilvēki.

Pēckara gadi raksturīgi ar saimniecisko un administratīvo haosu. Piespiedu kārtā tika veidoti mazi kolhozi (nelielajā Gārsenes pagastā vien bija 4, Asares un Vārkavas ciemos pat 8!). Pagastu robežas un administratīvā piederība tika nepārtraukti mainīta. 1953.-1956.gadā Aknīste pat bija tikusi pie rajona centra goda. Pēc šī rajona likvidācijas Gārseni un Asari pievienoja Daugavpils apriņķim (vēlāk rajonam). Administratīvā stabilitāte iestājās pēc 1967.gada reformas, kad Aknīste, Asare un Gārsene nokļuva Jēkabpils rajonā un pakāpeniski tika likvidētas mazās ciemu padomes(Susējas. Vecumu, Vārkavas). Apvienojās arī kolhozi un 70.-80.gados darbojās kolhozs „Gārsene”, kolhozs „Kārlis Markss”(Asarē) un padomju saimniecība „Aknīste”.

Novada ļaudis devuši savu ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. Atmodas laikā visos novada pagastos aktīvi darbojās Tautas Frontes grupas. Skolotājs A. Punculis pārstāvēja novadu izšķirošajos Tautas Frontes I un II kongresos. Daudzi novadnieki saņēmuši Barikāžu cīnītāju piemiņas medaļas.

Aknīstes novads izveidojās 2009.jūlijā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā apvienojot Aknīstes pilsētu ar lauku teritoriju, Asares un Gārsenes pagastus. Novada teritorija - 285.km2, iedzīvotāju skaits 3236 (01.07.2010.) Pēc iedzīvotāju skaita vēl 13 novadi Latvijā ir mazāki.

Novads robežojas ar Jēkabpils, Ilūkstes, Viesītes novadiem, kā arī Lietuvas Republiku. Attālums no novada centra līdz Rīgai- 155 km.

 

Aknīstes novada interaktīvā karte
   
Latvijas Zaļais punkts
Valsts un pašvaldību vienotie klientu apkalpošanas centri
Nodarbinātības valsts aģentūra
Zemgales plānošanas reģions
Latvijas Reitingi